Iekustināt dvēseles stīgas

MĀRTIŅA BIRŅA vadītais Valmieras kultūras centra pūtēju orķestris Signāls XXV vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku finālkonkursā ieguva trešo vietu starp trešās — vidējās grūtības pakāpes — grupas orķestriem, kas pēc 1977., 1980. un 1985. gada Dziesmu svētku finālskatēs iegūtajām otrajām vietām ir nākamais augstākais mākslinieciskais  sasniegums kolektīva pastāvēšanas 48 gadu vēsturē. Tāpēc, kamēr vēl svaigi svētku iespaidi un emocijas, aicināju Mārtiņu uz sarunu gan par Signālu, gan par ragu muzicēšanas tradīcijām visas valsts mērogā.

Pirms teju vai pieciem gadiem, pārņēmis Signāla vadības grožus, tu sāki to veidot pēc sava ģīmja un līdzības, pirmajā sezonā pat atsakoties no piedāvājumiem uzstāties publiskos pasākumos. Ko šajā periodā no iecerētā izdevies paveikt un kurā virzienā vēl nāktos piestrādāt?

Pats nozīmīgākais, ka orķestris ir saglabāts. Domāju, ka nav tik vienkārši labā nozīmē mainīt kādas ilgstošas, spēcīgas tradīcijas un ne vienmēr varbūt to vajag darīt. Piemēram, Signāls atšķirībā no vairuma Latvijas orķestru joprojām turpina ieturēt iepriekšējo vadītāju politiku un konkursos iztiek ar pašu spēkiem bez piepirktiem profesionāļiem. No globālām lietām, kas izdevušās, jāmin jauniešu iesaistīšanās kolektīvā, tāpat orķestrī iekļāvušies pieaugušie, kas kādreiz jau spēlējuši citviet, bet tagad dzīvo Valmierā, jo ir patīkami, ka studentiem un strādājošajiem kā Ivars vai Lāsma bijusi interese meklēt kolektīvu. Tas liecina par to, ka Signāls skan, Signālu zina, Signālu dzird.

Alekseja Koziņeca foto

*Autors- Jūlijs Cukurs.

Pūtēju svētki Līgatnē

22. maija saulainā rītā pūtēju orķestris “Signāls” sapulcējās pie Valmieras kultūras nama, lai, kā ik gadu, dotos uz Līgatnes pūtēju orķestru svētkiem. Diena solījās būt ļoti silta un tīkama, un tā arī bija. Ierodoties Līgatnē, bija jau redzami vairāki orķestri, kas gatavojās kopmēģinājumam. Pēc kopmēģinājuma orķestrantiem bija jāmērojas spēkos futbolā, kas nav vis futbols tradicionālā izpratnē, bet gan tāds, kas piemērotas tieši orķestrantiem. Arī orķestra meitenes piedalījās šajā spēlē, izcīnot ceturto vietu, bet noteikti jāpiemin arī orķestrants Jevgēņijs, – cilvēks, kurš futbolā tāpat kā mūzikā ir iekšā ar sirdi un dvēseli, iemantoja futbola labākā tiesneša slavu. Katrā ziņā “Signāls” nākamgad noteikti centīsies revanšēties, jo pietrūka taču tik maz līdz iekļūšanai fināla trijniekā!

Pēc futbola orķestranti kopīgi devās uz Vienkoču parku ieturēt pusdienas, savukārt vēlāk “Signāls” atpūtās arī pie Līgatnes pārceltuves, daži peldējās, citi spēlēja lidojošo šķīvīti, līdz visbeidzot bija jāsākas gājienam uz Līgatnes estrādi. Gājiena priekšgalā atrodoties lamām, kas priecēja sanākušos ar savu klātbūtni, “Signāls” devās uz Līgatnes estrādi, spēlējot dažādus maršus.

Sasniedzot estrādi, visi vienojās kopējai dziesmai vēl pirms koncerta sākuma, un vēlāk jau koncerts varēja sākties. Dalībnieku vidū bija gan orķestri, gan dziedātāji un dejotāji, kā arī individuālie izpildītāji. “Signāls” izpildīja skaņdarbus “YMCA” un “City of New Orleans”. Bija arī kopējo skaņdarbu spēlēšana ar visiem orķestriem, un Līgatnē skaļi un pārliecinoši skanēja skaņdarbi “Kas kaitēja”, “Tuvu, tuvu” un “Tikai tā”. Koncerta dalībnieki bija priecīgi pat par spīti odiem. Pēc koncerta notika īsta zaļumballe, kurā viesojās grupa “Pērkons”. Orķestranti izdancojās pēc sirds patikas, līksmojās un priecājās, un bija skaidrs, ka ikgadējie pūtēju svētki Līgatnē ir izdevušies, vēl tagad par to liecina jaukās atmiņas un iesauļotais iedegums.

*Autors- Lāsma Medne.

Signāls skan Pleskavā

Agrā sestdienas rītā delegācija no Valmieras devās uz Pleskavu, vienu no sadraudzības pilsētām, lai kopā ar tās iedzīvotājiem svinētu pilsētas svētkus. Delegācijas sastāvā bija iekļauts arī pūtēju orķestris Signāls, kas tikai otro reizi savā teju vai pusgadsimtu ilgajā pastāvēšanas vēsturē ar savu muzicētprieku dalījās ārpus savas valsts robežām.

Kad bez starpgadījumiem bijām no Eiropas Savienības nokļuvuši Krievijā un sasnieguši Pleskavu, mūs sagaidīja mūsu turpmāko dienu gide. Pēc iepriekš saņemtās informācijas bijām gatavojušies gājienam vismaz trīs vairākkārt nospēlētu maršu ilgumā ar jēliem papēžiem un slapju muguru, taču, kā izrādījās, vajadzēja noiet vien pāris soļu, kamēr piesaka katru kolektīvu, kas ieradies kuplināt svētkus. Kopā ar pilsētas pašvaldības pārstāvjiem piedalījāmies svētku pasākumā, kurā Pleskavas pilsētas mērs izteica pateicību visiem ciemiņiem, spiežot roku arī Jānim Baikam par pilsētas svētku papildināšanu un sadraudzības uzturēšanu. Šo pasākumu varēja uztvert kā brīvdabas skatuves atklāšanu, jo tālāk sekoja katra kolektīva īsa uzstāšanās. Nospēlējām, paēdām pusdienas, iekārtojāmies kopmītnēs un, gaidot vakarpusi, bijām gatavi sniegt īsu koncertiņu mums paredzētajā laikā un vietā. Pirms mums uzstājās kokļu ansamblis no Rīgas. Pārstāvēdami Latviju, izpildījām gan Raimonda Paula, gan Imanta Kalniņa mūziku. Melodijas tika atpazītas, cilvēki smaidīja, atbalstīja un izskatījās apmierināti par dzirdēto. Tas, šķiet, bija svarīgākais, ko orķestris varēja saņemt no publikas ārpus savas valsts- atbalstu un atzīšanu. Līdz ar to mūsu koncertmisija bija beigusies, kaut gan bijām gatavi spēlēt arī nākamajā dienā, kad nebija jāuzstājas.

Nākamajā dienā pēc brokastīm izstaigājām Pleskavas Kremli un pēc tam apmeklējām koncertu, kura laikā tika sveikti Pleskavas gada cilvēki, līdzīgi kā to paši piedzīvojām nesen aizvadītajos Valmieras pilsētas svētkos. Daudzie priekšnesumi atklāja spilgtu kultūru, dziļu pārliecību un lielu patriotismu.

Vieskolektīvi bija uzaicināti uz pilsētasmēra pieņemšanu, kas norisinājās Kremļa teritorijā. Svētkos vairākkārt tika atgādināts par Pleskavas piederību Hanzas pilsētu savienībai un pieņemšanas laikā mērs pateicās par atbalstu, atsaucību, piedalīšanos šajos svētkos un draudzības saišu uzturēšanu. Katram dalībniekam individuāli tika pasniegta dāvana, kā arī pesonisks pateicības raksts kā apliecinājums Krievijas cilvēku viesmīlībai un cilvēku uzņemšanas tradīcijām. Šajās dienās tika piedzīvoti patiesi un skaisti svētki citā kultūrā. Orķestris ir priecīgs un pateicīgs Valmieras pašvaldībai par doto iespēju gan muzicēt, gan kvalitatīvi atpūsties.

*Autors- Justīne Buliņa.

Orķestra jubilejas pasākums

1. maijs orķestrim “Signāls” bija nozīmīga diena, kas tika gaidīta vairākus mēnešus. Tā bija orķestra 45 gadu jubilejas atzīmēšanas diena. Signālam 45 – cienījams vecums, un tam par godu tieši 1. maijs tika nosprausts par dienu, kurā orķestra mūzikas mīļotāji un ilggadēji “Signāla” darbu aculiecinieki varētu atnākt uz kultūras namu un paskatīties, kāds orķestris izskatās šodien, pēc tik daudziem gadiem, nu jau otro gadu esot diriģenta Mārtiņa Birņa vadībā.

Koncertā skanēja gan nopietnā, gan vieglā mūzika, līdz ar to dažādu mūziku klausītāji varēja klausīties sev tīkamu mūziku. Koncerts tika iesākts ar skaņdarbiem, kuri tika spēlēti orķestru skatē. Pēcāk visa koncerta gaitā ik pa laikam savu sniegumu izpildīja arī orķestrantu labi draugi koris “Kaķi”. Koncerta gaitā tika izpildīti vairāki labi pazīstami skaņdarbi, tostarp Aleksandra Ribaka “Fairytale”, dažādi septiņdesmito gadu hīti, kā arī Abbas dziesmu popūrijs, kas tika izpildīts kopā ar kamerkori “Kaķi”. “Kaķi” arī bija sagatavojuši apsveikuma skaņdarbu “Signāla” dalībniekiem. Klausoties viņu izpildītajā dziesmā visi orķestranti saausījās, un no aizmugures rindām izskanēja “Ei, tas tak Aleksandrs!” Jā, “Kaķi” nodziedēja mūsu pašu Aleksandra maršu, kas pārlikts kora dziedājumam, tas bija kas jauns un nedzirdēts. Dziesmu starplaikos skatītājus izklaidēja vakara vadītājs, pastāstot orķestra vēsturi, kā arī uzstājoties ar dažādiem humora pilniem stāstiem. Skatītājiem bija iespēja iejusties īstā orķestrī un iedomāties, ka humora pilnais vakara vadītājs ir diriģents. Izrādās, ka orķestrantu dzīve nav tik vienkārša, kā sākumā izskatās.

Pēc koncerta skaņdarbu izpildīšanas orķestris apsveica ilggadīgos orķestra diriģentus un citus orķestrim nozīmīgus cilvēkus. Orķestrim arī netrūka apsveicēju, sākot no Valmieras pašdarbnieku kolektīviem līdz pārstāvjiem no Valmieras pilsētas domes un jebkuram citam apsveicējam, kas vēlējās sveikt “Signālu”. Orķestranti saka milzīgu paldies visiem orķestra koncertu apmeklētājiem, draugiem un atbalstītājiem, visiem, visiem, kas mums seko līdzi un priecājas kopā ar mums!

Brīdī, kad koncerts beidzās, orķestranti piecēlās kājās un tajā brīdī jebkurš orķestrants jutās lepns par to, ka spēlē “Signālā”. Orķestrants ir “saslimis” ar spēlēšanu, šis koncerts tam ir pierādījums, un tā Orķestra 45 gadu jubilejas koncerts bija godam noslēdzies. Vienīgi vēl viena nepaveikta lieta – kā tas jau orķestrim raksturīgi, jānospēlē maršs. “Signāls” izvēlējās spēlēt skaņdarbu “Valmierieši nāk”. Skanot marša ritmam, zālē iesoļoja diriģenta dēls Roberts, ienesot tēvam diriģenta zizli, un uz mirkli orķestris palika jaunā diriģenta pavadībā. Diriģents Mārtiņš ar diriģenta zizli noslēdza maršu, un jubilejas koncerts bija noslēdzies. Pēc koncerta orķestranti un tā viesi varēja nodoties balles priekiem, kavējoties atmiņās par bijušo un vērojot fotoattēlus no orķestra vēstures, kā arī baudot Signālam sagatavoto jubilejas torti.

Atskatoties uz skaitli 45, šķiet daudz, un “Signāls” darīs visu iespējamo, lai piedzīvotu vēl nākamos 45. Orķestris ir vairāku paaudžu apvienojums, tas ir krāsains un interesants, un ir jūtams, ka “Signālam” vēl ir iekšā – koncerti vēl pavisam noteikti būs.
Paldies par jūsu atbalstu!

*Autors- Lāsma Medne.