MĀRTIŅA BIRŅA vadītais Valmieras kultūras centra pūtēju orķestris Signāls XXV vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku finālkonkursā ieguva trešo vietu starp trešās — vidējās grūtības pakāpes — grupas orķestriem, kas pēc 1977., 1980. un 1985. gada Dziesmu svētku finālskatēs iegūtajām otrajām vietām ir nākamais augstākais mākslinieciskais  sasniegums kolektīva pastāvēšanas 48 gadu vēsturē. Tāpēc, kamēr vēl svaigi svētku iespaidi un emocijas, aicināju Mārtiņu uz sarunu gan par Signālu, gan par ragu muzicēšanas tradīcijām visas valsts mērogā.

Pirms teju vai pieciem gadiem, pārņēmis Signāla vadības grožus, tu sāki to veidot pēc sava ģīmja un līdzības, pirmajā sezonā pat atsakoties no piedāvājumiem uzstāties publiskos pasākumos. Ko šajā periodā no iecerētā izdevies paveikt un kurā virzienā vēl nāktos piestrādāt?

Pats nozīmīgākais, ka orķestris ir saglabāts. Domāju, ka nav tik vienkārši labā nozīmē mainīt kādas ilgstošas, spēcīgas tradīcijas un ne vienmēr varbūt to vajag darīt. Piemēram, Signāls atšķirībā no vairuma Latvijas orķestru joprojām turpina ieturēt iepriekšējo vadītāju politiku un konkursos iztiek ar pašu spēkiem bez piepirktiem profesionāļiem. No globālām lietām, kas izdevušās, jāmin jauniešu iesaistīšanās kolektīvā, tāpat orķestrī iekļāvušies pieaugušie, kas kādreiz jau spēlējuši citviet, bet tagad dzīvo Valmierā, jo ir patīkami, ka studentiem un strādājošajiem kā Ivars vai Lāsma bijusi interese meklēt kolektīvu. Tas liecina par to, ka Signāls skan, Signālu zina, Signālu dzird.

Alekseja Koziņeca foto

*Autors- Jūlijs Cukurs.